Mana trauksmainā mājsaimnieces dzīve virst, mutuļo un met burbuļus tā, ka literārajām izpausmēm laika pietrūkst. Brīžiem, protams, pamostas sirdsapziņa, kas apgalvo, ka gluži vienkārši esmu slinka, bet tas NEVAR BŪT. :)
Šodien nu reiz ir tāda diena, kuru atstāt bez ieraksta būtu apgrēcība un kauns - Nīnas bērniem divu mēnešu jubileja. Pēc brīža jubilāriem un viņu mātei tiks pasniegtas svētku pusdienas - jēla liellopa gaļa, pats labākais šķiņķa gabals. Kā nekā, notikums nozīmīgs un tad nedrīkst knauzerēties. :)
Kā zināms, mēs kļūstam pieaugušāki ne tik daudz nodzīvotā laika dēļ, kā gūstot pieredzi. Un, ja skatās uz to no šāda skatu punkta, Nīnas bērni pēdējās nedēļas laikā ir auguši burtiski vairākus metrus.:)
Vispirms, ir atklāts, kam patiesībā ir domātas palodzes. Protams! Kāpelēšanai un rotaļām. Un kam atpūtas krēsls? Protams! Kāpelēšanai un rotaļām. Un kam televizora plaukts? Nu jā, jūs jau uzminējāt - kāpelēšanai un rotaļām. Un AIZKARI! Lai svētīts tas apburošais cilvēks, kas izgudrojis tik brīnišķīgu rotaļlietu! :)
Visas šīs lietas ir bijušas līdzās kaķēniem visu laiku, tikai nebija pamanītas. Taču ir arī kas tāds, ko Nīnas bērni līdz šim tika redzējuši vien caur terases durvju stiklu. Juhans. Jusītis. Mans lielais, baltais lācis, kas gaidīja kārtējo vizīti pie savas mīļās frizieres Elīnas, lai nomestu ziemas kažoka atliekas. Vecā, savazātā pufaika nomainīta pret elegantu vasaras ietērpu a la "Ostaps Benders Riodežaneiro" un Jusis ir gatavs atgriezties ģimenes klēpī un dzīvojamā istabā.
Pirmā tikšanās, maigi izsakoties, bija skaļa, vētraina un ne gluži uz vispārējās sajūsmas viļņa. Katrā ziņā Jusis nesaprata, kāpēc tie sīkie knariņi TĀ šņāc un spļauj, kad viņš laipni iet apsveicināties. Bet gods, kam gods - jau nākošajā rītā Jusis tika akceptēts kā milzīgs, bet ne īpaši bīstams staigājošs kalns.
Saistībā ar Jusi mani kārtējo reizi pārsteidza Nīnas gudrība. Ja rudie brāļi tiek uzmanīti un vajadzības gadījumā iepļaukāti vēl aizvien, lai gan atrodas Nīnai un kaķēniem blakus visu laiku, tad Jusis var bāzt mazuļiem klāt savu laipno, bet milzīgo degunu, neraugoties uz viņu šņākšanu un kūkuma mešanu. Nīna Jusi neuzmana vispār, nemaz, ne drusciņas. Tikai laipni noskatās. Jāsāk domāt, ka viņa ZINA, kuri te ir radīti saimniekam piedrošā ganāmpulka sargāšanai un kuri - z(k)aķīšu medībām.
Ja kaķēni pēc iepazīšanās ar Jusi sajutās lieli savā garā un domāja, ka viss briesmīgais šai dzīvē jau satapts un redzēts, viņi maldījās. Dienu vēlāk tieši tāpat no ziemas pufaikas tika atbrīvota un dzīvojamā istabā atkal ielaista Džeta. Rituāls ar spļaušanu, uzlidošanu gaisā un sānisku iešanu, kūkumu metot, atkārtojās atkal. Un kā nu ne - pankus un grebeni līdz šim kaķēni bija redzējuši vien savas mātes izpildījumā. :)
Nu arī šīs šausmas ir sagremotas un pieņemtas. Tam, protams, palīdz arī fakts, ka vienmēr, kad nepieciešams, var patverties mierinošā siltumā Uffem pie sāna. :)
Ja UffīC varētu, viņš laikam arī bērnu barošanu labprāt uzņemtos Nīnas vietā. Bet Nīna ir mūsdienīga sieviete, kas paspēj VISU. Gan bērnus barot (vēl joprojām!), gan viņiem mutes mazgāt, gan samīļot un sargāt, gan... meklēties tā, ka mājai jumts ceļas nost. Ņemot vērā, ka pēdējā nodarbe pieņem tādus apmērus, kas man jau sāk darīt raizes, Nīna šodien saņēma tabletīti, lai hormoni beidzot rimtos, jo kļuva skaidrs, ka citādi mēs nesagaidīsim mirkli, kad Nīnu varēs bez problēmām sterilizēt. Tā kā bērniem ar hormoniem viss kārtībā un konkrētās tabletītes saturs viņiem nav domāts, Nīna tika arī pie aizsargpeņuāra, kas neļaus bērniem turpināt izsūkt savu nabaga noliesējušo mammīti pavisam sausu. Kā zināms, ir sievietes, kas ir skaistas un apburošas pat kartupeļu maisā tērpušās. Tā kā Nīna pilnīgi noteikti ir starp tādām, atļaušos publiskot viņas foto iekš peņuāra, kas tapis uz ātru roku, no kaķēnu palīdzīgajām, čaklajām ķepiņām slēpjoties un par materiālu izmantojot vecu T kreklu. Īstu, cēlu skaistumu nekas nespēj sabojāt. Pat ne manis radīts peņuārs. :)
Un tagad pietiks skribelēt, jāiet svētku pusdienas kaķiem pasniegt! :)
