pirmdiena, 2012. gada 17. septembris

Epilogs

Visam šai pasaulē ir savs sākums un gals. Arī blogiem :)
Tieši tikpat dabiski kā iesācies, Nīnas kaķēnu blogs arī noslēdzas. Kaķēni nu jau drīz vairs nebūs kaķēni. Nīna ir atradusi savu īsto cilvēku šai pasaulē, tāpat arī Juksars. Kā tādās "Skroderdienās Silmačos", kur visi kas cerējās, ir dabūjušies - un ne vienmēr tieši tā, kā iesākumā bija domāts.
Paldies visiem, kas lasīja un komentēja. Var jau būt, ka vēl tiksimies un nemaz nav ilgi jāgaida - no slidenās blogu rakstīšanas taciņas ir grūti nokāpt... :)

ceturtdiena, 2012. gada 13. septembris

Lietas savās vietās

Šorīt kārtējo reizi ienāca prātā, ka nekas šai dzīvē nenotiek nejauši. Šī doma mani apciemoja brīdī, kad desmito (simto? tūkstošo?) reizi uzbrēcu Trojai, kas izmantoja katru sekundi, kad aizgriezos, lai pamēģinātu ko nočiept no virtuves galda. Iepriekš jau tiku stāstījusi, ka Māsas 220V dzīvo ar samainītiem vārdiem. Un beidzot es sapratu, kāpēc īsti tā noticis. Liktenis nav muļķis, viņš zina, ka ik pēc mirkļa izrunāt vārdu "Čorvena!" būtu gari un sarežģīti. Toties vārds "Troja" ir vienkārši perfekts - TROJ!!! (vārda galotne pazūd kaut kur laikā un telpā pa vidu starp Trojas atspērienu no galda vai izlietnes un piezemēšanos uz grīdas).
Šai sakarībā Troja uzskatāmi demonstrē nosacījuma refleksu veidošanos un izpausmes - ja es draudīgi paņemu rokā pulverizatoru, Troja zibenīgi nolec no galda un nopurinās :) Tas nekas, ka pulverizators nav iedarbināts un nopurināt nav ko... Ārkārtīgi iedarbīgi. Tikai viena problēma - nav visai ērti staigāt pa māju, visu laiku turot rokā ūdens pulverizatoru :)
Taču visas liktens izdarības ar māsu vārdiem nav nekas pret to plānu, kas viņam bijis attiecībā uz Nīnu. Nu jau divas dienas Nīna dzīvo un saimnieko savās mājās. Citās, ne mūsējās. Kā Andris teica - ir diezgan savādi apzināties, ka Nīna atnāca pie manas mammas Skrīveros, lai nokļūtu Užavā, pa ceļam apgādājot ar mājām Rīgas tuvumā savus bērnus. Moderna, kosmopolītiska sieviete :)
Bet nu visu pēc kārtas. Jau ilgāku laiku Nīna mūsmājās dzīvoja atsevišķos apartamentos - sākumā veselības problēmu dēļ, vēlāk tāpēc, ka, izlaista pie pārējiem, nodarbojās tikai ar divām lietām.
A: Izrādīja savu bezgalīgo riebumu pret Uffi un suņiem.
B: Kvernēja pie ārdurvīm ar izteiksmi "Laid. Mani. Ārā." sejā.
Kad šīs prasības (novākt suņus un Uffi un atvērt ārdurvis) netika izpildītas, Nīna man iesniedza notu rakstiski - ar kaku uz grīdas blakus WC kastei. Vairākas reizes dienā.
Ilgi domāju un mēģināju saprast - kā, kāpēc un vai vispār viens kaķis var tik ļoti mainīties. Krustu šķērsu izmaļot šo tēmu ar kaķu cilvēkiem, nonācām pie secinājuma, ka šis ir kārtējais bezmaz vai mistiskās kaķu gudrības apliecinājums. Kaķis nebija mainījies, kaķis bija tas pats. Kad Nīnai bija vajadzīgas mājas, kur drošībā un pārticībā laist pasaulē savus mazuļus, viņa darīja visu šī viena vienīgā mērķa labā. Gulēja, ēda, nekur negāja, stoiski pacieta suņu/kaķu burzmu mūsmājās. Brīdī, kad mērķis tika sasniegts (bērni patstāvīgi un drošībā), Nīna atklāja savas patiesās domas un vēlmes - iet un nākt pēc vēlēšanās. Un, galvenais, iegūt lielāku privāto telpu, kur citi kaķi un suņi neuzmācas ar savu draudzību.
Par laimi, man padomā bija tās VIENAS labās lauku mājas... Un tā nu otrdien lietas nostājās savās īstajās vietās. Nīna satika Birutu un Biruta satika Nīnu.



Nīna tika trīs reizes apvesta ap galda kāju, lai turētos pie mājām un neaizklīstu nekur prom (laipni atļauju šo padomu bez maksas izmantot visiem, kam nepieciešams :)). Bet saskaņā ar citu tautas gudrību, kas saka "Sargies pats, tad dievs tevi sargās", uz dažām dienām Nīna tika iespundēta mājā, lai pierod pie jaunās vietas. Es gan nespēju iedomāties, ka kāds pie pilna prāta spētu iedomāties aizklīst no tādas mazas, burvīgas mājiņas :)




Es pieņemu, ka Nīnasprāt IDEĀLAS būtu mājas, kur nebūtu neviena cita dzīvnieka (ja nu vienīgi peles), bet šai pasaulē ideālu lietu nav. Kaut kādas šausmīgas kļūdas rezultātā Birutas pagalmā dzīvo arī Brita un Oris. Es gan ceru, ka pagalma pāris hektāru plašumi būs pietiekami, lai nodrošinātu Nīnas vēlmi pēc privātās telpas. Un vēl jau ir mežs, pa kuru var aiziet uz jūras malu galvu izvēdināt, ja nu plebeji pārāk uz nerviem sāk krist :)
Šī ir skaistā blondīne Brita:


Šis ir Oris, kas arī dienās būs smuks. Droši vien :)


Vēl mājasgrāmatā ir ierakstīts kāds runcis, bet viņa dzīvesveids ļauj baudīt viņa sabiedrību vien ēdienreizēs. Tāpēc arī bildes nav.
Rasmusa un Falko viedoklis par to, kas ir laba sabiedrība, krasi atšķiras no Nīnas domām, tāpēc, kamēr Nīna sēdēja pie loga un pūcīgi vēroja notiekošo, suņi aplidoja skaisto pagalma saimnieci. Rasmuss iemīlējās līdz ausīm. Jāatzīst gan, ka viņš man tāds... BIEŽI samīlas smukās meitenēs. Bet Britai mēs to neteicām :)



Un tad.... Tad mēs nonācām pie vēl patīkamākā, t.i. JŪRAS. Jeb precīzāk - jūras krasta. Nezinu, vai ir vēl kāda lieta, kas kurtus dara laimīgākus... Ja nu vienīgi medības?






Pēcvārds:

Dienu vēlāk notika telefonsaruna ar Birutu. Nīna staigājot Birutai pakaļ, glaužoties gar kājām un visādi izrādot savu mīlestību (pie mums Nīna gulēja uz palodzes un vēroja visus no malas). Visu nakti Nīna ir nogulējusi, ieritinājusies Birutai padusē un murrādama (pie mums Nīna NEKAD negulēja ne pie viena gultā). Kad Biruta ir nofiksējusi durvis pavērtas spraugā, lai kaķis varētu apostīt ārpasaules smaržas, Nīna visu dienu nav uzskatījusi par vajadzīgu pat painteresēties, kas ir tur - ārā (kā jau teicu, pie mums Nīna sēdēja pie ārdurvīm un nikni bolījās, lai laižam ārā). Nu un tagad pasākuma nagla... Nākamajā dienā ir atnācis runcis, lai paēstu. Domāju, ka viņam, nabagam, tagad prasās pēc psihoterapeita konsultācijas - Nīna esot metusies runcim virsū, izpļaukājusi un apspļaudījusi. "KO NĀK MANĀ MĀJĀ?!". Pie mums, lai cik Nīnai riebās Uffe, viņa nekad netika mēģinājusi tādā veidā demonstrēt savas īpašumtiesības uz dzīvojamo platību. Biruta bijusi spiesta audzinošos nolūkos ieslodzīt Nīnu kaķu pārvadājamā konteinerā, lai nabaga runcis varētu mierīgi paēst...
Tā lūk...

P.S. Liels paldies Kristīnei un Pēterim! Jūs paši zināt, par ko :)








otrdiena, 2012. gada 21. augusts

Smilla

Un nu par pēdējo no Nīnas bērniem.

SMILLA





Smilla. Smillukaķis. Ļoti īpašs un ļoti īpatnējs kaķis. Acis mūždien kā izbrīnā ieplestas un ģīmītis nopietns kā klases teicamniecei. Smilla izceļas ar savu nemainīgo sejas izteiksmi - ar to pašu koncentrēto, it kā nosmailināto sejiņu tiek gan blēņas darītas, gan rāmi pasaule vērota.
Visas emocijas tiek ieliktas Smillas īpašajā ņaudienā. Smillas smalkais, gandrīz vai nopīkstētais MIIIIIAUUUU skan biežāk nekā citu kaķu balsis kopā ņemtas (izņemot Uffīti, protams - orientālis ir ārpus konkurences šai jomā :)). Ja Smillu paņem klēpī - MIAU, ja Smillu nepaņem klēpī, kad viņai to gribējies - MIAU, ja Smillu noglāsta aizmigušu - pat tad atskan miegains MIAU. Un tad, kad pienāk laiks kaķiem iedot tabletīti (to pašu Drontal, piemēram)... Smilla sāk brēkt jau tad, kad viņu paņem klēpī - vienkārši tāpēc, ka viņu TURA un nelaiž vaļā. Bet tur ir savs neliels labums - plaši atvērtā mutē viegli iemest tabletīti :)
Smillu no māsām atšķir viņas attieksme pret savu fizisko brīvību. Ja "Māsas 220V" var murcīt un ņurcīt, tad ar Smillu jābūt ļoti delikātam. Ja viņa kaut mazākajā mērā jutīsies ierobežota, būs skaļš protesta ņaudiens un Smilla izlocīsies kā čūska un būs prom. Tai pat laikā viņa ļoti labprāt nāk un guļ blakus un virsū cilvēkam, kas skatās TV, piemēram. Reizē komunikabilitāte un neatkarīgums, tiekšanās pēc cilvēka un biklums.
Ļoti īpašas attiecības Smillai ir ar Ulriku. Nezinu, kāpēc, bet Ulrikai vispār ir īpašas attiecības tieši ar tiem sarežģītajiem zvēriem. Ja Ulrika būs dīvānā ar grāmatu vai datoru, viņai klēpī gandrīz vienmēr būs ieritinājusies arī Smilla. Smilla ir Ulrikas kaķis. Kā Ulrika to nojauta jau pirmajā brīdī, kad viņu ieraudzīja tikko piedzimušu - nav ne jausmas...


pirmdiena, 2012. gada 20. augusts

Čorvena

ČORVENA








Atzīstos, ka Čorvena man šķiet visskaistākā no visiem Nīnas bērniem (kušššš... cerams, ka pārējie šo nedzirdēja!:)). Absolūta elegance un pieklusināts skaistums. Nekā kliedzoša vai vulgāra. Un arī visā savā būtībā Čorvena ir DĀMA. Pat pienākt un paprasīt, lai viņu paņem klēpī, Čorvena prot ar tādu pašcieņu, ka tas ne mirkli nešķiet uzbāzīgi. Un vispār tas nešķiet kā lūgums, bet kā pagodinājums.
Tai pat laikā Čorvena nemaz arī nav blāva un klusa savās temperamenta izpausmēs. Viņa ir dzīvīga un komunikabla. Tieši tāpēc man viņa TIK ļoti patīk. Cik gan nav redzēts "dāmu", kas tādas ir (vai ir?) vien tāpēc, ka viņām trūkst enerģijas un temperamenta, lai izpaustos.
Čorvenā man patīk viss - viņas trauslums un spēks, viņas elegance, temperaments un pašapziņa. Viss. Ak, jā - un viņas brīnumskaistās ķepas. Ķepas ir samtaini melnas un milzīgas, it kā būtu piederīgas kādam citam, divreiz lielākam kaķim. Čorvena Samtaķepa :)
Un pilnīgi noteikti man vēl joprojām liekas, ka Čorvena redz daudz vairāk nekā citi. Un, raugoties viņai acīs, šķiet, ka arī tev ļauts ielūkoties kaut kur tur... bezgalībā.

svētdiena, 2012. gada 19. augusts

Juksars

Ja jau piedzimšanas secībā, tad lai tā arī būtu.

JUKSARS





Juksars ir RUNCIS. Viņam ir viss - augums, pašapziņa, drosme. Un, jā, arī mīļums. Vēl viņam ir murrājamais aparāts ar milzu jaudu, kas tiek lietots netaupot.
Juksars ir pedants - ja kaut kur uz grīdas kas ir nobiris vai nopilējis, Juksars garāmejot vienmēr apstājas un akurāti apkašā. Kārtībai jābūt :)
Spriežot pēc tā, ka Uffe attiecīgajā vecumā bija sīkāks, Juksars būs LIELS runcis. Un saprotams - lielam garam vajag daudz vietas, kur mitināties :)
Par Juksaru būtu daudz, ko rakstīt. Bet es te sēžu un... vienkārši nespēju. Jo, domājot par viņu, man velk uz raudienu. Nē, nē, nekas slikts nav atgadījies! Gluži otrādāk. Rīt Juksars brauks uz savām mājām. Pie savējiem. Bet man... man ir bēdīgi. Es laikam tagad sāku saprast mātes, kas kāzās (kas taču ir visnotaļ priecīgs un laimīgs pasākums) raud, savas meitas pie vīra izdodot. :)
Nemocīšu sevi un gluži vienkārši parādīšu vēl Juksara bildes. Tur taču VISS ir redzams!






Lai tev, Juksar, laimīga dzīve tur, savās mājās... 


piektdiena, 2012. gada 17. augusts

Troja

Kā jau solīju, nākamie ieraksti būs par personībām.

TROJA




Pirmdzimtā. Šai gadījumā ar to arī viss izteikts :) Pirmā vienmēr un visur. Domāju, ka Troja būs galvenā kaķene barā (tūlīt aiz manis, pats par sevi saprotams!:)). Nojautu to jau sen, bet tā īsti skaidri sapratu brīdī, kad Uffe ēda gaļas gabaliņu virtuvē uz grīdas, bet kaķēni mīcījās apkārt un gaidīja savu kārtu. Visi, tikai ne Troja. Troja lietišķi pienāca, dibenu gorīdama, pagrūda apstulbušo Uffīti ar plecu malā un aprija gaļu. :) Kad baroju kaķēnus ar kaut ko īpaši gardu (jēlu gaļu, piemēram), es ēdienu lieku divos šķīvīšos - no viena ēd Troja, rūkdama kā visi mani suņi kopā ņemti, no otra - māsas. Juksars, lai nezaudētu vīrišķo pašcieņu, atļaujas ķeksēt gaļu no Trojas šķīvja, lai arī ar zināmu piesardzību.
Troja ļooooti labi zina, ka virtuvē uz galda kāpt ir aizliegts. Bet viņa brīnišķīgi ilustrē veco patiesību: "Jebkuru kaķi var iemācīt nekāpt uz galda. Kad saimnieks skatās.". Ja būs uz galda atstāts kaut kas ēdams, ieejot virtuvē būs dzirdams kluss būkšķis un nācējs atradīs Troju ar eņģeļa sejas izteiksmi sēžam uz grīdas un nezkāpēc mazgājam muti. Izņemot tad, ja atstāta būs GAĻA - vienalga, tāpat vai iepakota papīrā, maisiņā, vai jebkur citur - viens pīpis. Tādā gadījumā nācējs atrod Troju, kas stiepj prom gaļas kluci (protams, rūkdama!:)). Un tas ir gadījums, kad parastais izsauciens "Troja!!!" nevis liek Trojai atcerēties labas manieres, bet piešķir viņas darbībām mežonīgu paātrinājumu. Kā Ulrika teica - Troja jau nu badā nenomirs!
Ja kaķēni būtu jāraksturo ar kādu vienu vārdu, tad Trojas vārds būtu - NEGANTS! Viņa ir tik apburoši neganta visās savās izpausmēs - gan neganti nešpetna, gan neganti mīļa. Trojas mīļums un tieksme pēc cilvēka ir tuvu tai pakāpei, kādā tas piemīt orientāļiem. Atliek vien paskatīties uz Troju, lai viņa sāktu murrāt (un murrāt tā, ka logi trīc). Reizēm gadās, ka glaudi kādu citu kaķēnu, bet murrā viņa vietā Troja. Pēc Trojas domām cilvēks ar tukšu klēpi ir kļūda un pārpratums, kas steidzīgi jālabo.
Troja un Čorvena manā sirdī ieņem vienlīdz lielu vietu (Smilla ir pilnībā Ulrikas kaķis un es pat nemēģinu pretendēt uz kādām ciešākām attiecībām, bet Uffe... nu Uffe ir ārpus konkurences). Mūsmājās viņām ir iesauka "Māsas 220V" un viņas ir reizē tik līdzīgas un tik atšķirīgas. Patiesībā man liekas, ka ar vārdiem ir kaut kas nogājis greizi, jo Troja būtībā ir īsta Čorvena, un Čorvena, savukārt, izsmalcinātā Troja. Bet laikam tas piederas pie fakta, ka viņas ir kā tāds "2in1" komplektiņš. Jeb šai gadījumā laikam iznāk "1in2" :)
Par Čorvenu mazliet vēlāk, bet Troja man asociējas ar krāšņu provinces skaistuli. Visa viņai ir DAUDZ. Ja ūsas, tad tādas, ka pa durvīm nevar ieiet, aiz stenderes neaizķeroties. Ja žabo, tad balti mirdzošs pa visu krūti. Ja kažoks, tad tāds, ka sastāda pusi no kaķa kopējā apjoma. Ja acis, tad oranžas. Vārdu sakot, tas tips, ko Ostaps Benders apzīmēja ar знойная женщина, мечта поэта :)


pirmdiena, 2012. gada 13. augusts

Šausmenīte

Kopš pēdējā ieraksta pagājusi mūžība un trīs dienas.  Un nē, tas nebija netīšām. Atvainojos jūtīgākām dvēselēm par vaļsirdību, bet teikšu tā - mūsmājās gāja kā pa buļļa *** un gribējās rakstīt tikai tad, kad viss būs puslīdz sakārtojies un skaidrs. Ak, jā... ŠO ierakstu jūtīgākām dvēselēm (un kuņģiem) lūdzu izlaist :)
Bet sākšu ar to nevainīgāko sižeta līniju. Pēdējā mēneša laikā bija brīdis, kad es kā iemīlējusies vidusskolniece staigāju, vienu dienu starodama kā saulīte, otru - pinkšķēdama. Tam par iemeslu bija fakts, ka ne visas kaķēnu darīšanas tika kārtotas tur, kur tām pienāktos. Man, protams, iestājās panika, iedomājoties, ka tā varētu būt slikta iedzimtība (ko gan mēs zinām par abiem papučiem?!). Smagu sirdi pat aptaujāju paziņas un draugus, klaušinot pēc labām lauku mājām plāna "B" gadījumam. Trīs šmuckaķi mājās - uz to es neparakstītos, lai arī, kā jau teicu, sirds, par šādu iespēju domājot, sāpēja tā, ka staigāju raudādama tajās dienās, kad atradu šmuci ārpus kastītes. Trakums bija arī tas, ka šķita - vainīgais ir viens vai divi, bet aizdomu ēna krita uz visiem, jo nekādi nevarēju pieķert vaininieku nozieguma vietā. Vārdu sakot, puņķi un asaras. Vēl jo vairāk tāpēc, ka plāna "B" patiesībā nebija. LABAS lauku mājas manā izpratnē ir tādas, kur kaķi baro, vakcinē, sterilizē, samīļo, ārstē, ja tas vajadzīgs. Kur ir silta kūts, kur patverties aukstā laikā. Zināt, cik tādas es atradu visā savā plašajā paziņu lokā? Vienas. VIENAS! Jo diemžēl Latvijas laukos pierastāka ir situācija, kad kaķis vienkārši ir. Kā dzīvais inventārs, kas ir ērtāks par nedzīvo, jo par to vispār nav jārūpējas, ja par rūpēm neuzskata piena bļodiņu slaukšanas reizēs. Ja viena inventāra vienība pazūd vai nolietojas, to vienkārši aizstāj ar citu. Un tajās mājās, kur attieksme ir tāda, kā es vēlētos, jau ir pa pieciem un sešiem kaķiem, jo cilvēki savu iespēju robežās ir pieņēmuši tādus nevienam nevajadzīgos un nemīlētos.
Labs ir, neizplūdīšu garos aprakstos, uzreiz pateikšu - par laimi, nekāds plāns "B" nav vajadzīgs. Visa tā šmucīgā padarīšana bija manas nezināšanas un neizpratnes sekas (kā jau lielākoties dzīvē, starp citu). Aprunājoties ar gudriem cilvēkiem, kļuva skaidrs - tas, kas man likās netīrīguma izpausme, patiesībā ir gluži otrādāk! Lauku kaķiem instinkti ir daudz asāk izteikti nekā tiem, kas paaudžu paaudzēs dzīvojuši un selekcionēti kā mājas mīluļi. To es jūtu visdažādākajās situācijās ikdienā. Un šī bija viena no tādām. Gluži vienkārši vajadzēja vairāk WC kastīšu nekā pēc manām domām bija šķitis pietiekami. Lauku kaķim tīrība nozīmē arī to, ka neviens tīrīgs un kārtīgs kaķis neies nokārtoties tikko piešmucētā vietā (loģiski - vai tad ārā zemes trūkst :)). Nu kā var aiziet uz kastīti, ja tur brālis tikko piesmirdinājis? :) Fui!
Vēl viens iemesls, kāpēc kaķis, lielākā barā dzīvojot, var nokārtoties saimnieka neakceptētās vietās, ir hierarhijas štelles. Kaķis, kas atrodas uz zemākā pakāpiena, it kā pašapliecinās, sakot "Lūk! Es ARĪ te dzīvoju! Redzat?". Šis gan nav mūsu gadījums (tfu, tfu, tfu), bet pastāstu tāpēc, ka varbūt savā reizē kādam citam šis var noderēt, lai izprastu kaķa rīcības cēloņus un varētu domāt par atbilstošu situācijas risinājumu. Kā redzat, pretēji pieņemtajiem uzskatiem, ne tuvu ne vienmēr "netīrīgs" kaķis tāds patiešām ir.
Nujā, bet kā jau teicu, šī bija sižeta maigākā līnija. Īstā šausmu filma sekos tagad. :)
Kad Nīna tikko atbrauca pie mums, pirmais, ko izdarījām, protams, bija attārpošana. Tā kā tad vēl nezinājām par grūsnību, Nīnai divas reizes tika iebarots preparāts CANIVERM. Līdz šim tādu nekad netiku saviem zvēriem lietojusi, bet šoreiz klīnikā gluži vienkārši man tādu piedāvāja. Vēlāk analīzes gan parādīja, ka cērmju oliņas vēl esot. Pārāk lielu kreņķi neķēru ar domu - ja nu tur kāda palikusi, tad ļoti nebūtiskā daudzumā pēc divkārtējas attārpošanas. Bet kaķēnu drošībai vēl neilgi pirms dzemdībām Nīna dabūja arī VIRBAC pastu. Nu gan biju gandrīz droša, ka viss būs kārtībā. Trīsreizēja attārpošana un tā tālāk, un tā joprojām... Kad kaķēni bija jau pāris mēnešus veci, es sāku satraukties par to, ka viņi nav tik apaļi, kā man gribētos. Protams, pirmā doma bija par cērmēm, bet skat., iepriekš! Tomēr, tiklīdz kā kaķēnu svars to pieļāva, iebaroju arī viņiem to pašu Virbac pastu, drošs paliek nedrošs. Mēģināju vainot barību, nopirku citu. Nekā. Un tad vienā jaukā dienā Smilla izvēma cērmi. Dzīvu cērmi. Pateikt, ka es biju šokā, nozīmē nepateikt neko! Un es neesmu nekāda bālā jaunava no augstdzimušu jumpravu semināra, es šo un to esmu pieredzējusi savos zvērkopības gados. Pirmais, ko es izdarīju - uzspļāvu tām drazām, ko man bija piedāvājuši līdz šim, un nopirku preparātu, kas šo daudzo gadu laikā mani nekad nav pievīlis - DRONTAL. Un man ir uzspļaut arī uz to, ka teorētiski sastāvi ir tadi paši, bla, bla, bla... Mana pieredze ir tāda, ka Caniverm un Virbac manās acīs ir aprakti un aizmirsti. Un akmens virsū. Āmen. Viena lieta ir nabaga kaķēni, kas tagad nu jau divas liekas reizes ir tikuši attārpoti un būs jau vēl arī trešā. Kaķēnu vakcinācija šī iemesla dēļ ir pārcelta uz vēlāku laiku. Otrs ir finanses - TAGAD man jāatārpo VISI, ne tikai kaķēni. Katrs, kam mājās dzīvnieki, sapratīs, ko nozīmē iegādāties zāles pieciem kaķiem un pieciem suņiem, no kuriem viens sver 65kg. Pateikt, ka esmu nikna kā vāvere, nozīmē nepateikt neko!
Viss ir labs, kas labi beidzas. Ceru, ka arī šī epopeja paliks vienkārši kā ļauns murgs, par kuru atcerēties un uzelpot, ka tas sen garām. Kaķabērni šobrīd ir priecīgi un laimīgi, skrien pa māju, ka dimd vien, un priecē mūs, izrādot savas tik dažādās PERSONĪBAS. :)
Par to arī būs nākamais stāsts. Par personībām.
P.S. Paskaidrošu, kāpēc rakstu un stāstu par lietām, kuras lielākā daļa cilvēku noklusētu (jēziņ, ja nu kāds uzzina, ka manam kaķim bija cērmes!!! jēziņ, ja nu kāds uzzinās, ka mans kaķis piečurāja blakus kastītei!!!). Tāpēc, lai kāds, kuram varbūt ir vai būs līdzīgas problēmas, zinātu, ka tās visas lielākoties (lai gan ne vienmēr, tiesa) ir risināmas, ja vien zini un saproti - kā un kāpēc. Знание - сила! :) Un arī tāpēc, ka negribu klusēt par savu pieredzi un uzskatiem par labiem un sliktiem preparātiem.