Lietas savās vietās

Šorīt kārtējo reizi ienāca prātā, ka nekas šai dzīvē nenotiek nejauši. Šī doma mani apciemoja brīdī, kad desmito (simto? tūkstošo?) reizi uzbrēcu Trojai, kas izmantoja katru sekundi, kad aizgriezos, lai pamēģinātu ko nočiept no virtuves galda. Iepriekš jau tiku stāstījusi, ka Māsas 220V dzīvo ar samainītiem vārdiem. Un beidzot es sapratu, kāpēc īsti tā noticis. Liktenis nav muļķis, viņš zina, ka ik pēc mirkļa izrunāt vārdu "Čorvena!" būtu gari un sarežģīti. Toties vārds "Troja" ir vienkārši perfekts - TROJ!!! (vārda galotne pazūd kaut kur laikā un telpā pa vidu starp Trojas atspērienu no galda vai izlietnes un piezemēšanos uz grīdas).
Šai sakarībā Troja uzskatāmi demonstrē nosacījuma refleksu veidošanos un izpausmes - ja es draudīgi paņemu rokā pulverizatoru, Troja zibenīgi nolec no galda un nopurinās :) Tas nekas, ka pulverizators nav iedarbināts un nopurināt nav ko... Ārkārtīgi iedarbīgi. Tikai viena problēma - nav visai ērti staigāt pa māju, visu laiku turot rokā ūdens pulverizatoru :)
Taču visas liktens izdarības ar māsu vārdiem nav nekas pret to plānu, kas viņam bijis attiecībā uz Nīnu. Nu jau divas dienas Nīna dzīvo un saimnieko savās mājās. Citās, ne mūsējās. Kā Andris teica - ir diezgan savādi apzināties, ka Nīna atnāca pie manas mammas Skrīveros, lai nokļūtu Užavā, pa ceļam apgādājot ar mājām Rīgas tuvumā savus bērnus. Moderna, kosmopolītiska sieviete :)
Bet nu visu pēc kārtas. Jau ilgāku laiku Nīna mūsmājās dzīvoja atsevišķos apartamentos - sākumā veselības problēmu dēļ, vēlāk tāpēc, ka, izlaista pie pārējiem, nodarbojās tikai ar divām lietām.
A: Izrādīja savu bezgalīgo riebumu pret Uffi un suņiem.
B: Kvernēja pie ārdurvīm ar izteiksmi "Laid. Mani. Ārā." sejā.
Kad šīs prasības (novākt suņus un Uffi un atvērt ārdurvis) netika izpildītas, Nīna man iesniedza notu rakstiski - ar kaku uz grīdas blakus WC kastei. Vairākas reizes dienā.
Ilgi domāju un mēģināju saprast - kā, kāpēc un vai vispār viens kaķis var tik ļoti mainīties. Krustu šķērsu izmaļot šo tēmu ar kaķu cilvēkiem, nonācām pie secinājuma, ka šis ir kārtējais bezmaz vai mistiskās kaķu gudrības apliecinājums. Kaķis nebija mainījies, kaķis bija tas pats. Kad Nīnai bija vajadzīgas mājas, kur drošībā un pārticībā laist pasaulē savus mazuļus, viņa darīja visu šī viena vienīgā mērķa labā. Gulēja, ēda, nekur negāja, stoiski pacieta suņu/kaķu burzmu mūsmājās. Brīdī, kad mērķis tika sasniegts (bērni patstāvīgi un drošībā), Nīna atklāja savas patiesās domas un vēlmes - iet un nākt pēc vēlēšanās. Un, galvenais, iegūt lielāku privāto telpu, kur citi kaķi un suņi neuzmācas ar savu draudzību.
Par laimi, man padomā bija tās VIENAS labās lauku mājas... Un tā nu otrdien lietas nostājās savās īstajās vietās. Nīna satika Birutu un Biruta satika Nīnu.

Nīna tika trīs reizes apvesta ap galda kāju, lai turētos pie mājām un neaizklīstu nekur prom (laipni atļauju šo padomu bez maksas izmantot visiem, kam nepieciešams :)). Bet saskaņā ar citu tautas gudrību, kas saka "Sargies pats, tad dievs tevi sargās", uz dažām dienām Nīna tika iespundēta mājā, lai pierod pie jaunās vietas. Es gan nespēju iedomāties, ka kāds pie pilna prāta spētu iedomāties aizklīst no tādas mazas, burvīgas mājiņas :)

Es pieņemu, ka Nīnasprāt IDEĀLAS būtu mājas, kur nebūtu neviena cita dzīvnieka (ja nu vienīgi peles), bet šai pasaulē ideālu lietu nav. Kaut kādas šausmīgas kļūdas rezultātā Birutas pagalmā dzīvo arī Brita un Oris. Es gan ceru, ka pagalma pāris hektāru plašumi būs pietiekami, lai nodrošinātu Nīnas vēlmi pēc privātās telpas. Un vēl jau ir mežs, pa kuru var aiziet uz jūras malu galvu izvēdināt, ja nu plebeji pārāk uz nerviem sāk krist :)

Šī ir skaistā blondīne Brita:

Šis ir Oris, kas arī dienās būs smuks. Droši vien :)

Vēl mājasgrāmatā ir ierakstīts kāds runcis, bet viņa dzīvesveids ļauj baudīt viņa sabiedrību vien ēdienreizēs. Tāpēc arī bildes nav.

Rasmusa un Falko viedoklis par to, kas ir laba sabiedrība, krasi atšķiras no Nīnas domām, tāpēc, kamēr Nīna sēdēja pie loga un pūcīgi vēroja notiekošo, suņi aplidoja skaisto pagalma saimnieci. Rasmuss iemīlējās līdz ausīm. Jāatzīst gan, ka viņš man tāds... BIEŽI samīlas smukās meitenēs. Bet Britai mēs to neteicām :)

Un tad.... Tad mēs nonācām pie vēl patīkamākā, t.i. JŪRAS. Jeb precīzāk - jūras krasta. Nezinu, vai ir vēl kāda lieta, kas kurtus dara laimīgākus... Ja nu vienīgi medības?

Pēcvārds:

Dienu vēlāk notika telefonsaruna ar Birutu. Nīna staigājot Birutai pakaļ, glaužoties gar kājām un visādi izrādot savu mīlestību (pie mums Nīna gulēja uz palodzes un vēroja visus no malas). Visu nakti Nīna ir nogulējusi, ieritinājusies Birutai padusē un murrādama (pie mums Nīna NEKAD negulēja ne pie viena gultā). Kad Biruta ir nofiksējusi durvis pavērtas spraugā, lai kaķis varētu apostīt ārpasaules smaržas, Nīna visu dienu nav uzskatījusi par vajadzīgu pat painteresēties, kas ir tur - ārā (kā jau teicu, pie mums Nīna sēdēja pie ārdurvīm un nikni bolījās, lai laižam ārā). Nu un tagad pasākuma nagla... Nākamajā dienā ir atnācis runcis, lai paēstu. Domāju, ka viņam, nabagam, tagad prasās pēc psihoterapeita konsultācijas - Nīna esot metusies runcim virsū, izpļaukājusi un apspļaudījusi. "KO NĀK MANĀ MĀJĀ?!". Pie mums, lai cik Nīnai riebās Uffe, viņa nekad netika mēģinājusi tādā veidā demonstrēt savas īpašumtiesības uz dzīvojamo platību. Biruta bijusi spiesta audzinošos nolūkos ieslodzīt Nīnu kaķu pārvadājamā konteinerā, lai nabaga runcis varētu mierīgi paēst...

Tā lūk...

P.S. Liels paldies Kristīnei un Pēterim! Jūs paši zināt, par ko :)