Vismīļākais, vislabākais, vis... vis... vis...

Lai gan Jāņi jau pagājuši, ir sajūta, ka arī blogā bez tik brīnišķīgu svētku pieminēšanas nevar iztikt. Mēs Jāņus nolīgojām no sirds un priecīgi, ceru, ka arī jūs visi tāpat. :)

Kamēr mēs līgojām laukos pie Sidgundas, kaķu pulks palika pieskatīt māju (mēs bijām iejūtīgi - viņu pašapziņu nesagrāvām un neteicām, ka patiesībā visu pieskata Juhans). Svētku sajūtai istabas tika izpušķotas ar meijām, par kurām kaķiem tāds prieks, ka meijas stāv nenovāktas vēl joprojām, lai gan krietni novītušas.

Kaķēniem prieks par Jāņu meijām, man - par manu mīļo, mīļo Uffīti. Uffe ir pats labākais, pats mīļākais, pats sirsnīgākais kaķis pasaulē! Un Nīnas bērniem ir pats labākais onkulis pasaulē.

Es esmu ļoti laimīga, ka tieši Uffe nonāca mūsu mājās pirms dažiem mēnešiem, jo viņš ir MANS kaķis. Man atsūtīts no kādiem īpašiem, ļoti labvēlīgiem kaķu dieviem. MANS Uffe...

Paldies tev, Uffīt, ka tu tāds esi. Mans mīļais orientālais murmulis...





Neplānots ieraksts

Nemaz arī nebiju domājusi, ka līdz Jāņiem vēl kaut ko te rakstīšu, bet, kā jau mūsu senči pareizi ievērojuši, cilvēks domā, dievs dara.
Šodien jūtos kā tāda madāma. Un ne jau tādā izpratnē, ka smalka kundze, bet tā madāma, kas meitu mājas saimniece. :) Nīna meklējas. Un meklējas TĀ, ka vienaldzīgi malā palikt nespēj neviens, katrs savā veidā ir iesaistīts procesā. Mēs ar Andri un Ulriku esam spiesti nākt istabā no āra, bezmaz vai cenšoties iesūkties pa durvju šķirbu kā kaut kādi plazmas radījumi no fantastikas žanra filmām, jo Nīna tieši tāpat cenšas izsūkties pa durvju šķirbu ārā. Jo tur taču noteikti gaida VIŅŠ, princis baltā zirgā! Tiek rūpīgi pārbaudītas visas durvis un logi - ja nu kaut kur kāda iespēja izšmaukt palikusi...

Viss šis process tiek pavadīts ar nemitīgu, nepārtrauktu ņurdēšanu, murkšķēšanu un visādām citām skaņu izpausmēm, kam es pat nosaukumu nezinu. Hmrrr...mrrrk...mrrrrhh...mrrrrrr...mrkmrkmrk...rrrrrm. Un tā visu laiku, visu laiku, visu laiku...

Kad Nīna sapratusi, ka ārā pie prinčiem neviens viņu nelaidīs, mums tiek atgādināts, ka bada laikā velns pat mušas ēd. Vipirms tiek mēģināts pavedināt Uffi, kas Nīnai izdodas tādā mērā, ka es zvanu uz klīniku, lai noskaidrotu, vai TIEŠĀM runcis mēnesi pēc atbumbošanas var amizēties ar kaķeni bez paliekošām sekām :)

Bet Uffe ir maziņš un dumjš, tālāk par bučošanos netiek. Un tāpēc maniem nabaga, nabaga suņiem jāpiedzīvo, ka viņiem mēģina uzmākties kaķene. :) Falko un Rasmusam jau sen ir pilnīgi skaidrs, ka Nīna ir traka, un ar trakiem, kā zināms, vajag pa labam. Falko no Nīnas gluži vienkārši mūk. Nīna, acīmredzot, nezina teicienu par puišiem un tramvajiem, tāpēc skrien Falko pakaļ. :) Kad tiek skriets n-tais aplis, Nīna ar acu kaktiņu pamana Rasmusu. Un sāk valšķīgi gorīties gar degunu Rasmusam, kam sejā viens vienīgs "Mammīt, lūdzu, lūdzu, glāb mani!!!".

Nē, es jau neko. Un Uffe arī. Bet suņi gan ir pārliecināti, ka pasaule ir traka un iet uz galu. :)



Kaķu māja

Pēc kalendāra spriežot, ir klāt viens no gada skaistākajiem brīžiem - pēc dažām dienām Jāņi, visam būtu jāzied, jāplaukst un jāsmaržo. Bet šogad nav un nav man tās pirmsjāņu sajūtas. Godīgi sakot, pat sajūtas, ka vasara klāt, īsti nav...
Gribētos kaķēnus iznest ārā padzīvoties pa Juhana voljēru, bet nekā. Viss vai nu auksts, vai slapjš. Tos retos brīžus, kad tā nav, neskaitīsim - tie tikuši veltīti zemeņu dobēm. Labi, ka mazajiem bosikiem istabā arī ir gana, ko iesākt.

Kā jau biju domājusi, Uffes kaķu koks tika apgūts jau otrajā dienā pēc iznākšanas sabiedrībā. Un kā jau biju domājusi, mani nervi to spēj izturēt ar lielām grūtībām. Tāpēc MŪSU māja arvien vairāk pārvēršas par KAĶU māju. :) Jau stāstīju par to, ka, lai tiktu uz trepēm, jākāpj pāri 65cm augstam nožogojumam (paldies Juksaram, kas zemākam gluži vienkārši rāpās pāri). Andris manas barikādes ironiski nodēvējis par ugunsmūri.

Lai dziļāk iejustos situācijā, ziniet - tās pavērtās durvis ir uz labierīcībām. Katru reizi, kad jāapmeklē ķemertiņš, jāpārvar šķēršļu josla. Vienīgā cerība, ka tas zināmā mērā uzlabos mūsu fizisko formu :)

Nu ir sekojis nākamais interjera uzlabojums - visapkārt kaķu kokam ir saklāti suņu paklājiņi un lupatdeķis kā nodrošinājums gadījumam "ja nu...". Jo tie mazie špicbuki rāpjas kā dulli - vēl nav apgūts vien pats pēdējais stāvs (un arī, šķiet, tikai tāpēc, ka tur tikai divas nelielas guļvietiņas - garlaicība!).

Kā redzams pēdējā bildē, kaķu koks ir labs ne tikai kāpelēšanai, bet arī gulēšanai. Otra mīļākā vieta ir suņu būris, bet tur ir tumšs un bilžu nav.

Kamēr kaķi kokā, zem koka privātā apsardze sargpostenī atļaujas nedaudz iesnausties.

Nuja - jāizmanto katrs brītiņš, kad neviens neauļo virsū, nelec pa gaisu un nekož ķepās :)

P.S. Fotografēšanas laikā neviens suns, vadi, aizkari vai citas lietas nav cietuši.

Lai neliktos, ka Nīnai bērni pilnīgi mežoņi, ielieku arī dažas eņģeļbildītes :)

Kā redzams, tad Juksars īpaši enģelīgs kļūst, kad viņu velk uz miegu :)

Ja jau par Juksaru, tad - es esmu ĻOTI priecīga, ka viņam jau kopš paša sākuma ir SAVAS mājas un SAVA saimniece. Jo viņam ir arī RAKSTURS un EGO. :) Tas būs viens kārtīgs runcis visās savās izpausmēs. Uz māsiņu fona Juksars ir vienkārši milzīgs. Un pat ne tik ļoti augumā (kaut gan arī tajā), bet tai piepildījumā - viņš ir smags, masīviem kauliem. Un pašapzinīgs... Ai, cik Juksars ir pašapzinīgs! Viņš pilnīgi noteikti uzskata māsas par kaut ko stipri nenozīmīgāku kā viņš pats. Un ne tikai māsas. Mačo iemiesojums! Kad skatos uz Juksaru un viņa gaitu, izdarībām utt., neviļus nāk prātā Stenlijs Kovaļskis no T.Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Nu un jūs jau paši saprotat - Uffe un Stenlijs Kovaļskis vienās mājās? Nē, tā nebūtu laba doma. :)

Žēl, ka neprotu filmēt video - tas ir ko vērts, redzēt, kā Juksars vispirms ar ķepu mēģina aizgrūst māsas prom no šķīvīša (nepārtraucot ēšanu, protams) un, kad tas neizdodas, sāk rūkt, skaļi un dusmīgi kā suns.

Bet ar visu savu milzu pašapziņu Juksars ir burvīgs, komunikabls kaķis - kad viņu glauda, murrāšana ir tāda, ka istabai logi trīc. Un tik aizkustinoši vērot kā RUNCIS pārvēršas par mazu kaķabērnu, kam vēl joprojām tik ļoti gribas savu mammīti. Un pieniņu. :)

Un, kad puncis pilns, kājeles nekur tālu vairs nenes, turpat blakus Sīmanis pievarējis :)

Ja uzmanīgi ieskatīsieties bildēs, ievērosiet, ka kaķēnu acis maina krāsu - mazuļu zilās, miglainās ačteles ir pazudušas. Šobrīd acis ir interesantā, nesen pļauta siena krāsā. Kādas tās būs vēlāk? Kas to lai zina. Varbūt kā Nīnai. Varbūt kā kaut kur Skrīveru upmalas plašumos klīstošajiem nezināmajiem papučiem. Tad jau manīs. Bet viens gan ir skaidrs - acis būs skaistas :)

Citas pārmaiņas bildēs redzēt nevar, bet tāpēc tās nav mazāk svarīgas - nu jau ilgāku laiku kaķēni savas darīšanas kārto TIKAI kastē. Ne reizi šmuce nav sanākusi arī dzīvojamā istabā vai virtuvē, neraugoties uz to, ka tādiem maziņiem knipucīšiem atcerēties aizskriet līdz savai kastei citā istabā ir tikpat kā veikt braucienu apkārt pasaulei :) Droši vien arī pašiem kaķēniem liekas, ka viņi ar šo var lepoties. Piemēram, Čorvena ir tādās domās, ka satriecošais fakts "Čorvena pačurāja" ir jāzina visiem, un katru reizi pirms čurāšanas par to paziņo ar skaļu ņaudienu. Ja būtu viņas varā, droši vien tiktu iedarbinātas sirēnas visā valstī. :)

P.S. Mans mīļais vīrs izlēma, ka nav ko vilkt garumā, un veselu mēnesi ātrāk apsveica mani dzimšanas dienā :) Tagad man atkal ir fotoaparāts! Kas noteikti ir jūtams pēc bildēm piebāztā ieraksta :D





Lielo pārmaiņu laiks

Pirms kāda laiciņa, kad kaķēni tikai gulēja Nīnai pie pupa un ēda, man likās, ka jāpagaida tik, lai viņi sāk skraidīt apkārt un TAD GAN... Tad tik būs blogā katru dienu pa ierakstam! Apžēliņ, kāds naivums manā vecumā! Nē, nu ar kaķēniem jau viss kārtībā, viņi TIEŠĀM  skraida apkārt, dara blēņas un izbauda jaunatklājēja prieku. Tikai man nemaz ar tā vairs neiznāk pie bloga mierīgi piesēsties. Un tieši tāpēc, ka būtu tik daudz, ko rakstīt! Ir jāuzmana politiskā situācija istabā, ir jāatceras, ka kaķēni nu jau grib ēst ne tikai mammas pienu, atkal no jauna jāapgūst iemaņas staigāt pa istabu, šļūkājot kājas, lai netīšām nesamītu kādu Kolumbu, kas devies atklāt savu Ameriku utt., utml..
Sauklis "Dodiet tautai maizi un izklaides vasaras brīvlaikā" neattiecas uz šo blogu, bet tā tapšanu ietekmē gan. Manu laiku apēdot.
Labi, pietiks taisnoties, mēģināšu vismaz mazliet pastāstīt par visām lielajām pārmaiņām, kas notikušas kopš pēdējā ieraksta (tas liekas tik sen un tieši tāpēc, ka kaķēni pašlaik attīstās burtiski pa stundām).
Pats galvenais un nozīmīgākais - kaķēni nu staigā pa visu mājas pirmo stāvu. Otrais viņiem liegts ne tāpēc, ka man būtu kādi aizspriedumi pret kaķiem guļamistabā vai tml., bet tāpēc, ka baidos, lai sīkuļi nenobrauc no otrā stāva pagrabā paātrinātā tempā - diemžēl margu konstrukcijā nav ņemta vērā varbūtība, ka man tik mazi kaķēni mājās būs.
Rasmuss un Falko ir pārlaimīgi un uzvedas kā divas vecmeitas pie bērnu ratiņiem - tā vien liekas, ka tūlīt, tūlīt viņiem izlauzīsies sajūsmināts "Vaaaaaiiiiii..... cik jauks maaaaazulītis....". Nīna arī uzvedas arvien mierīgāk un spēj uz pasauli lūkoties bez aizdomām, ka visi to vien grib, kā nozagt viņas bērnus (nē, nu es saprotu, protams, ka TIK brīnišķīgus bērnus gribētu sev katrs, tas gan :)).

Jā, jā, jā... Jau dzirdu pārmetumus, ka tikai Smilla sabildēta :) Tā šoreiz sagadījies. Un saistīts tas ar diviem faktoriem. Pirmais - jau minētais iemesls, ka tīri tehniski viņu vieglāk nobildēt, lai nebūtu kadra vidū melns, izplūdis pleķis. Otrais - raksturs. Smilla un Juksars ir divi bosiki, dauzoņas un blēņdari. Abi divi ķepu ķepā dodas pasaulē un izbauda visas jaukās lietas, ko tā sniedz. Un tiek iekšā bildēs. Pieņemu, ka viņiem ir bijis viens un tas pats jauks, dzīvespriecīgs papucis. :)

Troja un Čorvena, pēc manām domām, ir cita tēva meitas. Viņas ir citādas. Nē, tas nenozīmē, ka viņas nav dauzonīgas un rotaļīgas! Kā nu ne! Bet citādi. Čorvena ir mammas meitiņa. Es viņā saredzu Nīnu bērnībā - tas pats prātīgums, neskriešana līdzi baram, bet paļaušanās uz SAVU galvu. Jau tagad šķiet, ka Čorvenai acis kā rentgena stari - redz cauri tev līdz pašiem dvēseles dziļumiem.  Troja savukārt bildēs netiek, jo nav iespējams apsēsties vai apgulties uz grīdas (un kaķēnus bildē tieši tā, ne kājās stāvot), lai pēc padsmit sekundēm Troja jau nebūtu ierausies klēpī (vai uzrāpusies uz muguras, ja nu cilvēks guļ uz grīdas:)).

Nu jau visi minkāni dūšīgi ēd arī ko citu, ne tikai mammas pienu. Pietiek man atnākt ar šķīvīti un pasaukt: Kis-kis-kis-kis..., kad no visām pusēm AUĻIEM drāžas kaķēni. Nu ir pagaršoti un par labiem atzīti "Applaws" kaķēnu konservi un biezpiens (vienīgi Smilla pagaidām par biezpienu nošķobīja degunu). Juksars, kā jau kārtīgs vecis, kārtīgi strādā savus kaķēna darbus un kārtīgi ēd - viņš ir noprovējis arī jēlu vistas fileju un arī to atzinis par labu esam. Kā nākamo izmēģināšanai mazuļi dabūs izmērcētu sauso barību. Dzīvē viss jānobauda!

Izmaiņas ir ne tikai ēdienkartē, bet arī gulēšanas paradumos - nu jau vairākas dienas kaķēni ir atklājuši, ka viena no kaķa sūtībām zemes virsū ir RĀPTIES un KĀPT. Tad nu ir apgūts kabieneta dīvāns un tagad gulēšanai izmantots tiek arī tas. Smieklīgi noskatīties, kā kaķēni kāpj no dīvāna lejā. Sēž uz malas un saņemas drosmi. Un tad ar skaļu ņaudienu lec. Nāk prātā video laikmeta filmas un sauciens Banzai!!! :)

Kopš šodienas ir atklāta Uffes kaķu māja. Lai visi svētie stāv klāt maniem un Nīnas nerviem... :)