Kaķu māja

Pēc kalendāra spriežot, ir klāt viens no gada skaistākajiem brīžiem - pēc dažām dienām Jāņi, visam būtu jāzied, jāplaukst un jāsmaržo. Bet šogad nav un nav man tās pirmsjāņu sajūtas. Godīgi sakot, pat sajūtas, ka vasara klāt, īsti nav...
Gribētos kaķēnus iznest ārā padzīvoties pa Juhana voljēru, bet nekā. Viss vai nu auksts, vai slapjš. Tos retos brīžus, kad tā nav, neskaitīsim - tie tikuši veltīti zemeņu dobēm. Labi, ka mazajiem bosikiem istabā arī ir gana, ko iesākt.

Kā jau biju domājusi, Uffes kaķu koks tika apgūts jau otrajā dienā pēc iznākšanas sabiedrībā. Un kā jau biju domājusi, mani nervi to spēj izturēt ar lielām grūtībām. Tāpēc MŪSU māja arvien vairāk pārvēršas par KAĶU māju. :) Jau stāstīju par to, ka, lai tiktu uz trepēm, jākāpj pāri 65cm augstam nožogojumam (paldies Juksaram, kas zemākam gluži vienkārši rāpās pāri). Andris manas barikādes ironiski nodēvējis par ugunsmūri.

Lai dziļāk iejustos situācijā, ziniet - tās pavērtās durvis ir uz labierīcībām. Katru reizi, kad jāapmeklē ķemertiņš, jāpārvar šķēršļu josla. Vienīgā cerība, ka tas zināmā mērā uzlabos mūsu fizisko formu :)

Nu ir sekojis nākamais interjera uzlabojums - visapkārt kaķu kokam ir saklāti suņu paklājiņi un lupatdeķis kā nodrošinājums gadījumam "ja nu...". Jo tie mazie špicbuki rāpjas kā dulli - vēl nav apgūts vien pats pēdējais stāvs (un arī, šķiet, tikai tāpēc, ka tur tikai divas nelielas guļvietiņas - garlaicība!).

Kā redzams pēdējā bildē, kaķu koks ir labs ne tikai kāpelēšanai, bet arī gulēšanai. Otra mīļākā vieta ir suņu būris, bet tur ir tumšs un bilžu nav.

Kamēr kaķi kokā, zem koka privātā apsardze sargpostenī atļaujas nedaudz iesnausties.

Nuja - jāizmanto katrs brītiņš, kad neviens neauļo virsū, nelec pa gaisu un nekož ķepās :)

P.S. Fotografēšanas laikā neviens suns, vadi, aizkari vai citas lietas nav cietuši.

Lai neliktos, ka Nīnai bērni pilnīgi mežoņi, ielieku arī dažas eņģeļbildītes :)

Kā redzams, tad Juksars īpaši enģelīgs kļūst, kad viņu velk uz miegu :)

Ja jau par Juksaru, tad - es esmu ĻOTI priecīga, ka viņam jau kopš paša sākuma ir SAVAS mājas un SAVA saimniece. Jo viņam ir arī RAKSTURS un EGO. :) Tas būs viens kārtīgs runcis visās savās izpausmēs. Uz māsiņu fona Juksars ir vienkārši milzīgs. Un pat ne tik ļoti augumā (kaut gan arī tajā), bet tai piepildījumā - viņš ir smags, masīviem kauliem. Un pašapzinīgs... Ai, cik Juksars ir pašapzinīgs! Viņš pilnīgi noteikti uzskata māsas par kaut ko stipri nenozīmīgāku kā viņš pats. Un ne tikai māsas. Mačo iemiesojums! Kad skatos uz Juksaru un viņa gaitu, izdarībām utt., neviļus nāk prātā Stenlijs Kovaļskis no T.Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Nu un jūs jau paši saprotat - Uffe un Stenlijs Kovaļskis vienās mājās? Nē, tā nebūtu laba doma. :)

Žēl, ka neprotu filmēt video - tas ir ko vērts, redzēt, kā Juksars vispirms ar ķepu mēģina aizgrūst māsas prom no šķīvīša (nepārtraucot ēšanu, protams) un, kad tas neizdodas, sāk rūkt, skaļi un dusmīgi kā suns.

Bet ar visu savu milzu pašapziņu Juksars ir burvīgs, komunikabls kaķis - kad viņu glauda, murrāšana ir tāda, ka istabai logi trīc. Un tik aizkustinoši vērot kā RUNCIS pārvēršas par mazu kaķabērnu, kam vēl joprojām tik ļoti gribas savu mammīti. Un pieniņu. :)

Un, kad puncis pilns, kājeles nekur tālu vairs nenes, turpat blakus Sīmanis pievarējis :)

Ja uzmanīgi ieskatīsieties bildēs, ievērosiet, ka kaķēnu acis maina krāsu - mazuļu zilās, miglainās ačteles ir pazudušas. Šobrīd acis ir interesantā, nesen pļauta siena krāsā. Kādas tās būs vēlāk? Kas to lai zina. Varbūt kā Nīnai. Varbūt kā kaut kur Skrīveru upmalas plašumos klīstošajiem nezināmajiem papučiem. Tad jau manīs. Bet viens gan ir skaidrs - acis būs skaistas :)

Citas pārmaiņas bildēs redzēt nevar, bet tāpēc tās nav mazāk svarīgas - nu jau ilgāku laiku kaķēni savas darīšanas kārto TIKAI kastē. Ne reizi šmuce nav sanākusi arī dzīvojamā istabā vai virtuvē, neraugoties uz to, ka tādiem maziņiem knipucīšiem atcerēties aizskriet līdz savai kastei citā istabā ir tikpat kā veikt braucienu apkārt pasaulei :) Droši vien arī pašiem kaķēniem liekas, ka viņi ar šo var lepoties. Piemēram, Čorvena ir tādās domās, ka satriecošais fakts "Čorvena pačurāja" ir jāzina visiem, un katru reizi pirms čurāšanas par to paziņo ar skaļu ņaudienu. Ja būtu viņas varā, droši vien tiktu iedarbinātas sirēnas visā valstī. :)

P.S. Mans mīļais vīrs izlēma, ka nav ko vilkt garumā, un veselu mēnesi ātrāk apsveica mani dzimšanas dienā :) Tagad man atkal ir fotoaparāts! Kas noteikti ir jūtams pēc bildēm piebāztā ieraksta :D