Kad lietus un vēji sitas logā... ir vasara

Ir vasaras pirmā diena! Ha! Šodien ārā līst, ka plīkšķ vien, un arī tuvākā laikā neko labāku nesola. Kaut gan... Kāda starpība? Arī iepriekš bija viena vienīga mānīšanās - skaties pa logu, saulīte pa zemes virsu ripo, puķītes zied, putniņi dzied... Un tad tu, cilvēks atver durvis, sper soli laukā un pārklājies ar zosādu. Fui! Krāpšana!
Bet ir savs labums arī šādiem laika apstākļiem - var mierīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem apsēsties pie datora un uzrakstīt par to, kā tad mums ir gājis šonedēļ.
Pagājušo svētdien laiks vēl bija gluži pieņemams un mēs bijām trakoti čakli. Mēs - tas ir, es un Uffe. :) Es beidzot pēc ziemas sakopu terasi un dabūju tulznu uz pirksta. Uffe palīdzēja uzstādīt siltumnīciņu tomātiem un tulznu nedabūja. :)

Bet štrunC ar tulznām un siltumnīcu. Vairākas dienas pēc kārtas nabaga suņi un kaķi jūk prātā viena jau sajukuša cielava dēļ (jā, man putnu ļaudis teica, ka tas ir cielavu vecis). Katru rītu, gaismai austot, viņš ir klāt, lai pērtos gar visiem iespējamiem logiem. Ik pa 5 minūtēm. Aaaaaaaa.... Suņi skrien no loga pie loga, kaķu žokļiem šujmašīnas režīms ieslēdzas, es katru reizi salecos. Kā man tie paši putnu cilvēki skaidroja, cielavs ir lidojis gar logu un pēkšņi ieraudzījis SAVĀ teritorijā svešinieku. Svešu cielavu. Kāda nekaunība! Tāds jādzen prom! Tikai tāda niansīte... Svešais cielavs ir jukušā cielava personīgais atspīdums loga stiklā. Un, kad dzirdu tekstus a la "Ā, šitā mums arī bija pagājušo gadu - visu vasaru", man gribas kliegt un liekas, ka arī ES sajukšu prātā. Kaut gan - pie visa jau pierod, vai ne? To es par logos lidojošām cielavām, ne prātā jukušu mani :)

Pateicoties nabaga cielavam, atklāju arī ko jaunu. Nekad nebūtu domājusi, ka viduslaiku ticējumi ir tik dzīvi cilvēku sirdīs un prātos. Un ne pa jokam, bet pilnīgi nopietni. Šitāds putns esot nelaimes vēstnesis, tūliņ būs karš, mēris, plūdi un vispār pasaules gals. Un slikto ziņu nesējus, kā zināms, jānoslaktē. Nāvi cielavam!

Svinīgi paziņoju, ka cielavs dzīvos ilgi un laimīgi, ja vien nebūs tāds muļķis, lai ieskrietu mutē kādam no maniem zvēriem.

Arī kaķēni sāk domāt par to, ka derētu pagaršot vēl ko citu, ne tikai Nīnas pienu. Nu labi, varbūt tie nav kaķēni, varbūt tā esmu es, kam paliek žēl nozīstās Nīnas, kas guļ bumbierveidīgu pārēdušos mazuļu ielenkumā. Kaķēni jau sākuši tipināt apkārt, nāk laukā no midziņas, izpēta tuvāko apkārtni. Nīna sēž tuvumā un visu laiku smieklīgi murkšķ, lai bērni dzird, kur mamma.

Nabaga suņi ir iebiedēti kā mazie ezīši - kopš bērni nāk laukā, Nīnai liekas, ka nenāk par ļaunu rudajiem profilaktiski laiku pa laikam iešķiebt kādu pļauku. Lai zina, ka joki mazi, un, kas būs, ja nu kas... Falko laipo Nīnai apkārt kā spridzeklim, kas kuru katru brīdi var sprāgt.

Vakar bija pirmais mēģinājums piedāvāt kaķēniem pagaršot lielo kaķu ēdienu: biezpiens + jogurts + paipalu olas dzeltenums.

Meitenes pateica, ka vēl kādu laiciņu turpinās pieturēties pie piena diētas, bet Rudais Runcis iešmakstināja, ka skanēja vien. Un to, kas palika pāri, draudzīgi nošmakstināja Uffe un Nīna. Man par lielu pārsteigumu, starp citu - šie abi līdz šim bija izbrāķējuši gan pliku biezpienu, gan tādu, kam saldais krējums klāt. Izrādās, jogurts un paipalu ola ir tā debesu manna. Nu, nu...