Ņemot vērā, ka Ieva ar citiem tādiem pašiem dullajiem (kā citādi lai nosauc cilvēkus, kas labprātīgi ceļas 4.00 no rīta!) devusies uz fotogrāfu plenēru, bet mans vecais lūznītis, kas lepni saucas par fotoaparātu, spēj fiksēt vien nekustīgus objektus, šoreiz būs ieraksts bez bildēm. Tā teikt, ne komikss, bet pieaugušo literatūra šoreiz :)
Ir pienācis tas brīdis, par kuru mūsu ģimenes ārste Daiga no "Mazo Brāļu Hospitāļa" teica: televizoru jau jūs vairs neslēdzat iekšā, vai ne? Nē, neslēdzam - kabinetā daudz aizraujošākas ainas vērojamas. Nīnas kaķēni aug par intelektuāļiem - labākā spēļu vieta šobrīd ir grāmatplaukts. Bērni būs auguši starp grāmatām vārda tiešā nozīmē. Patlaban aizsniedzami ir vien apakšējie plaukti, kur atrodami "Sprīdīša bibliotēkas" sējumi, Tūves Jansones darbi un citas bērnu grāmatas, kā arī grāmatas par dabu. Kad būs paaugušies, varēs ķerties klāt nākamajiem plauktiem ar Orvelu, Vonnegūtu un Markesu. Atminoties izglītības ministrijas nesenās aktivitātes ar mācību grāmatu cenzēšanu, sāku apsvērt, vai nav jāveic pārkārtojumi, pārceļot bērniem nepiemērotas grāmatas augstākos plauktos. :)
Ja nu izlemšu, tas jādara ātri - Trojai jau šobrīd mīļākā izklaide ir rāpšanās dīvānā un augstprātīga skatīšanās uz pārējiem kaķēniem, kas TO vēl nevar. Pagaidām gan neesmu noķērusi to brīdi, lai saprastu, kā Troja no saviem augstumiem nolaižas - pamazām vai ļoti ātri un ar blīkšķi. :)
Izskatās, ka tas ir vien dažu dienu jautājums, lai mazuļi pārrāptos arī pāri nožogojumam un nonāktu dzīvojamā istabā - mēģinājumi (un gandrīz veiksmīgi) jau ir bijuši. Nīnai par sirdēstiem, protams. Vispār Nīna ir perfekts piemērs tam, kā kļūšana par jauno māmiņu bojā raksturu. Ja viņa būtu cilvēks, Nīna noteikti aktīvi apmeklētu portālu cālis.lv un ceptu augšā tēmas no sērijas "Suņa vieta ir ārā pie ķēdes", "Suns - sabiedrības ienaidnieks", "Ko darīt - suns ar savu nehigiēnisko mēli apšmucēja manam bērnam ausi? Saukt ārstu uzreiz vai nogaidīt?" utt., utml.. Un tas nekas, ka nabaga suņi, jau Nīnu ieraugot vien, nostājas miera stājā un cenšas neelpot. :)
Bet nu ķeršos pie temata, kura dēļ šīsdienas ieraksts pie sava nosaukuma ticis.
Es jau sen zinu, ka esmu nekam nederīgs audzētājs viena iemesla dēļ - es nespēju atdot savus bērnus prom. Viņi iekāpj sirdī ar visām savām mazajām ķepiņām un ieķeras ar nadziņiem kā dadzīši. Un laukā dabūt nevar. Un liekas, ka neviens visā pasaulē tak TIK ļoti viņus nemīlēs kā es. Nu un tamlīdzīgi. Muļķības, protams, bet es neko ar sevi nevaru padarīt.
Šobrīd Čorvena ir tā, kuras dēļ mana sirC asiņo. Tā tiešām, tiešām NAV gluži pirmā nepieciešamība - pieci kaķi mājās. :) Uffes harēmam pilnīgi pietiktu arī ar trīs kaķenēm :) Tāpēc es mēģinu saņemt sevi rokās un saku: Čorvena ir dabūjama, ja vien apsolāties viņu mīlēt un lutināt, cik tik cilvēka spēkos. Un vēl mazlietiņ.
Visu šo manu dvēseles moku rezultātā atcerējos, kā es savulaik kucēniem saimniekus meklēju. Pirms diezgan ilga laika (gadiem septiņiem vai astoņiem, šķiet) manai īru vilku sunei Frīdai piedzima trīs mazuļi. Lai nezinātājiem būtu priekšstats, ko nozīmē īru vilku suņa kucēni, te ir Frīdas audzētājas mājas lapas adrese: http://www.dwarfsvalley.lv/ Nu, jūs saprotat, ja? Tas nav gluži tas suns, par kuru var teikt: "Ai, viens vairāk vai mazāk, kāda starpība? Vietas pietiks.". :) Vienu kucēnu paņēma labi paziņas, kuriem jau bija īrs. Vēl vienu aizrunāja cilvēki no Lietuvas, kam arī jau bija īrs un kas bija pierādījuši sevi kā labus saimniekus. Palika trešais (paldies dievam, augstākā vara jau zina,ko dara, un Frīdai bija tikai trīs kucēni :)). Tie bija laiki, kad internets vēl bija bērnu autiņos un rullēja pārsvarā reklāmsludinājumi presē. Braucu uz tā laika lielākā dienas laikraksta "Diena" redakciju un iesniedzu sludinājumu. Laikraksts iznāca, bet reakcijas uz sludinājumu nebija. Vispār nebija. Pat ne viena vienīga zvana. Jutos visnotaļ dīvaini līdz mirklim, kad man piezvanīja paziņa un pajautāja, vai es zinot, ka manā brīnišķīgajā sludinājumā trūkst vienas detaļas. Tālruņa numura. Man šķiet, ka Andris vēl līdz šai dienai īsti netic, ka es to neizdarīju tīšām :) Un jā, Tito tā arī palika pie mums. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru