Monētas otra puse

Ilgi šoreiz domāju, rakstīt vai nē. It kā taču šis blogs tāds - uz vieglas nots, lai prieks man no rakstīšanas un jums kāds jautrs  brīdis palasot... Bet izlēmu, ka uzrakstīšu gan. Pirmkārt, nebūtu godīgi radīt iespaidu, ka kaķēni mājās ir tikai vieni vienīgi prieki bez nevienas rūpju un raižu ēnas. Otrkārt, gribu arī kādam cilvēkam paldies pateikt.
Nu jau trešo dienu ir pazuduši pēdējie ierobežojumi, ugunsmūris ir nojaukts, jo kaķēni nu jau ir izauguši tik lieli, ka sāka rāpties tam pāri. Tad nu tagad es varu vien paļauties uz likteni un kaķēnu instinktiem, jo gluži māju kaķēnu drošības dēļ pārbūvēt es ne gribu, ne varu. Riska moments ir kāpnes, kuras mums ir kā Rīga, resp., nepabeigtas. Pagaidu risinājums margu laidumu aizpildīšanai mums tā iepatikās, ka nesteidzamies to nomainīt pret īsto, paredzēto. Kā jau teicu, mazu kaķēnu metiens, kam tas varētu radīt bīstamību, nebija plānots... Bet ko tur daudz runāt, skatieties paši.

Svētdien no rīta Troja nokrita. Es pat negribu atcerēties to šausmīgo mirkli, kad skrēju skatīties, kāpēc kāds tur briesmīgā balsī kliedz, un atradu viņu guļam uz sāniem un raustāmies... Pēc 10 minūtēm sazvanīju Ķekavas klīnikas BUFO ārsti Annu un vēl pēc 20 minūtēm bijām pie viņas mājās. PALDIES Annai, kas veltīja mums laiku svētdienas rītā! PALDIES par to, ka jau svētdienas pēcpusdienā mana Troja bija atkal tāda pati kā līdz šim! Paldies Tev, Anna!!! Droši vien jāsaka paldies arī kaķu dieviņam un liktenim, ka viss nebeidzās ļaunāk. Un jācer, ka Troja no šī būs guvusi kādu mācību. Un, PROTAMS, ceru, ka pārējie iztiks bez šādas pieredzes...

Lūk. Tāpat kā ar visiem bērniem, arī ar kaķabērniem jāpiedzīvo ne tikai prieks, bet arī bēdas un satraukumi. Monētas divas puses...