ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs

Jubileja, suņi un peņuārs :)

Mana trauksmainā mājsaimnieces dzīve virst, mutuļo un met burbuļus tā, ka literārajām izpausmēm laika pietrūkst. Brīžiem, protams, pamostas sirdsapziņa, kas apgalvo, ka gluži vienkārši esmu slinka, bet tas NEVAR BŪT. :)
Šodien nu reiz ir tāda diena, kuru atstāt bez ieraksta būtu apgrēcība un kauns - Nīnas bērniem divu mēnešu jubileja. Pēc brīža jubilāriem un viņu mātei tiks pasniegtas svētku pusdienas - jēla liellopa gaļa, pats labākais šķiņķa gabals. Kā nekā, notikums nozīmīgs un tad nedrīkst knauzerēties. :)
Kā zināms, mēs kļūstam pieaugušāki ne tik daudz nodzīvotā laika dēļ, kā gūstot pieredzi. Un, ja skatās uz to no šāda skatu punkta, Nīnas bērni pēdējās nedēļas laikā ir auguši burtiski vairākus metrus.:)
Vispirms, ir atklāts, kam patiesībā ir domātas palodzes. Protams! Kāpelēšanai un rotaļām. Un kam atpūtas krēsls? Protams! Kāpelēšanai un rotaļām. Un kam televizora plaukts? Nu jā, jūs jau uzminējāt - kāpelēšanai un rotaļām. Un AIZKARI! Lai svētīts tas apburošais cilvēks, kas izgudrojis tik brīnišķīgu rotaļlietu! :)






Visas šīs lietas ir bijušas līdzās kaķēniem visu laiku, tikai nebija pamanītas. Taču ir arī kas tāds, ko Nīnas bērni līdz šim tika redzējuši vien caur terases durvju stiklu. Juhans. Jusītis. Mans lielais, baltais lācis, kas gaidīja kārtējo vizīti pie savas mīļās frizieres Elīnas, lai nomestu ziemas kažoka atliekas. Vecā, savazātā pufaika nomainīta pret elegantu vasaras ietērpu a la "Ostaps Benders Riodežaneiro" un Jusis ir gatavs atgriezties ģimenes klēpī un dzīvojamā istabā.



Pirmā tikšanās, maigi izsakoties, bija skaļa, vētraina un ne gluži uz vispārējās sajūsmas viļņa. Katrā ziņā Jusis nesaprata, kāpēc tie sīkie knariņi TĀ šņāc un spļauj, kad viņš laipni iet apsveicināties. Bet gods, kam gods - jau nākošajā rītā Jusis tika akceptēts kā milzīgs, bet ne īpaši bīstams staigājošs kalns.





Saistībā ar Jusi mani kārtējo reizi pārsteidza Nīnas gudrība. Ja rudie brāļi tiek uzmanīti un vajadzības gadījumā iepļaukāti vēl aizvien, lai gan atrodas Nīnai un kaķēniem blakus visu laiku, tad Jusis var bāzt mazuļiem klāt savu laipno, bet milzīgo degunu,  neraugoties uz viņu šņākšanu un kūkuma mešanu. Nīna Jusi neuzmana vispār, nemaz, ne drusciņas. Tikai laipni noskatās. Jāsāk domāt, ka viņa ZINA, kuri te ir radīti saimniekam piedrošā ganāmpulka sargāšanai un kuri - z(k)aķīšu medībām.
Ja kaķēni pēc iepazīšanās ar Jusi sajutās lieli savā garā un domāja, ka viss briesmīgais šai dzīvē jau satapts un redzēts, viņi maldījās. Dienu vēlāk tieši tāpat no ziemas pufaikas tika atbrīvota un dzīvojamā istabā atkal ielaista Džeta. Rituāls ar spļaušanu, uzlidošanu gaisā un sānisku iešanu, kūkumu metot, atkārtojās atkal. Un kā nu ne - pankus un grebeni līdz šim kaķēni bija redzējuši vien savas mātes izpildījumā. :)


Nu arī šīs šausmas ir sagremotas un pieņemtas. Tam, protams, palīdz arī fakts, ka vienmēr, kad nepieciešams, var patverties mierinošā siltumā Uffem pie sāna. :)


Ja UffīC varētu, viņš laikam arī bērnu barošanu labprāt uzņemtos Nīnas vietā. Bet Nīna ir mūsdienīga sieviete, kas paspēj VISU. Gan bērnus barot (vēl joprojām!), gan viņiem mutes mazgāt, gan samīļot un sargāt, gan... meklēties tā, ka mājai jumts ceļas nost. Ņemot vērā, ka pēdējā nodarbe pieņem tādus apmērus, kas man jau sāk darīt raizes, Nīna šodien saņēma tabletīti, lai hormoni beidzot rimtos, jo kļuva skaidrs, ka citādi mēs nesagaidīsim mirkli, kad Nīnu varēs bez problēmām sterilizēt. Tā kā bērniem ar hormoniem viss kārtībā un konkrētās tabletītes saturs viņiem nav domāts, Nīna tika arī pie aizsargpeņuāra, kas neļaus bērniem turpināt izsūkt savu nabaga noliesējušo mammīti pavisam sausu. Kā zināms, ir sievietes, kas ir skaistas un apburošas pat kartupeļu maisā tērpušās. Tā kā Nīna pilnīgi noteikti ir starp tādām, atļaušos publiskot viņas foto iekš peņuāra, kas tapis uz ātru roku, no kaķēnu palīdzīgajām, čaklajām ķepiņām slēpjoties un par materiālu izmantojot vecu T kreklu. Īstu, cēlu skaistumu nekas nespēj sabojāt. Pat ne manis radīts peņuārs. :)



Un tagad pietiks skribelēt, jāiet svētku pusdienas kaķiem pasniegt! :)





trešdiena, 2012. gada 27. jūnijs

Vismīļākais, vislabākais, vis... vis... vis...

Lai gan Jāņi jau pagājuši, ir sajūta, ka arī blogā bez tik brīnišķīgu svētku pieminēšanas nevar iztikt. Mēs Jāņus nolīgojām no sirds un priecīgi, ceru, ka arī jūs visi tāpat. :)


Kamēr mēs līgojām laukos pie Sidgundas, kaķu pulks palika pieskatīt māju (mēs bijām iejūtīgi - viņu pašapziņu nesagrāvām un neteicām, ka patiesībā visu pieskata Juhans). Svētku sajūtai istabas tika izpušķotas ar meijām, par kurām kaķiem tāds prieks, ka meijas stāv nenovāktas vēl joprojām, lai gan krietni novītušas.


Kaķēniem prieks par Jāņu meijām, man - par manu mīļo, mīļo Uffīti. Uffe ir pats labākais, pats mīļākais, pats sirsnīgākais kaķis pasaulē! Un Nīnas bērniem ir pats labākais onkulis pasaulē.









Es esmu ļoti laimīga, ka tieši Uffe nonāca mūsu mājās pirms dažiem mēnešiem, jo viņš ir MANS kaķis. Man atsūtīts no kādiem īpašiem, ļoti labvēlīgiem kaķu dieviem. MANS Uffe...







Paldies tev, Uffīt, ka tu tāds esi. Mans mīļais orientālais murmulis...




ceturtdiena, 2012. gada 21. jūnijs

Neplānots ieraksts

Nemaz arī nebiju domājusi, ka līdz Jāņiem vēl kaut ko te rakstīšu, bet, kā jau mūsu senči pareizi ievērojuši, cilvēks domā, dievs dara.
Šodien jūtos kā tāda madāma. Un ne jau tādā izpratnē, ka smalka kundze, bet tā madāma, kas meitu mājas saimniece. :) Nīna meklējas. Un meklējas TĀ, ka vienaldzīgi malā palikt nespēj neviens, katrs savā veidā ir iesaistīts procesā. Mēs ar Andri un Ulriku esam spiesti nākt istabā no āra, bezmaz vai cenšoties iesūkties pa durvju šķirbu kā kaut kādi plazmas radījumi no fantastikas žanra filmām, jo Nīna tieši tāpat cenšas izsūkties pa durvju šķirbu ārā. Jo tur taču noteikti gaida VIŅŠ, princis baltā zirgā! Tiek rūpīgi pārbaudītas visas durvis un logi - ja nu kaut kur kāda iespēja izšmaukt palikusi...



Viss šis process tiek pavadīts ar nemitīgu, nepārtrauktu ņurdēšanu, murkšķēšanu un visādām citām skaņu izpausmēm, kam es pat nosaukumu nezinu. Hmrrr...mrrrk...mrrrrhh...mrrrrrr...mrkmrkmrk...rrrrrm. Un tā visu laiku, visu laiku, visu laiku...
Kad Nīna sapratusi, ka ārā pie prinčiem neviens viņu nelaidīs, mums tiek atgādināts, ka bada laikā velns pat mušas ēd. Vipirms tiek mēģināts pavedināt Uffi, kas Nīnai izdodas tādā mērā, ka es zvanu uz klīniku, lai noskaidrotu, vai TIEŠĀM runcis mēnesi pēc atbumbošanas var amizēties ar kaķeni bez paliekošām sekām :)







Bet Uffe ir maziņš un dumjš, tālāk par bučošanos netiek. Un tāpēc maniem nabaga, nabaga suņiem jāpiedzīvo, ka viņiem mēģina uzmākties kaķene. :) Falko un Rasmusam jau sen ir pilnīgi skaidrs, ka Nīna ir traka, un ar trakiem, kā zināms, vajag pa labam. Falko no Nīnas gluži vienkārši mūk. Nīna, acīmredzot, nezina teicienu par puišiem un tramvajiem, tāpēc skrien Falko pakaļ. :) Kad tiek skriets n-tais aplis, Nīna ar acu kaktiņu pamana Rasmusu. Un sāk valšķīgi gorīties gar degunu Rasmusam, kam sejā viens vienīgs "Mammīt, lūdzu, lūdzu, glāb mani!!!".





Nē, es jau neko. Un Uffe arī. Bet suņi gan ir pārliecināti, ka pasaule ir traka un iet uz galu. :)


otrdiena, 2012. gada 19. jūnijs

Kaķu māja

Pēc kalendāra spriežot, ir klāt viens no gada skaistākajiem brīžiem - pēc dažām dienām Jāņi, visam būtu jāzied, jāplaukst un jāsmaržo. Bet šogad nav un nav man tās pirmsjāņu sajūtas. Godīgi sakot, pat sajūtas, ka vasara klāt, īsti nav...
Gribētos kaķēnus iznest ārā padzīvoties pa Juhana voljēru, bet nekā. Viss vai nu auksts, vai slapjš. Tos retos brīžus, kad tā nav, neskaitīsim - tie tikuši veltīti zemeņu dobēm. Labi, ka mazajiem bosikiem istabā arī ir gana, ko iesākt.
Kā jau biju domājusi, Uffes kaķu koks tika apgūts jau otrajā dienā pēc iznākšanas sabiedrībā. Un kā jau biju domājusi, mani nervi to spēj izturēt ar lielām grūtībām. Tāpēc MŪSU māja arvien vairāk pārvēršas par KAĶU māju. :) Jau stāstīju par to, ka, lai tiktu uz trepēm, jākāpj pāri 65cm augstam nožogojumam (paldies Juksaram, kas zemākam gluži vienkārši rāpās pāri). Andris manas barikādes ironiski nodēvējis par ugunsmūri.


Lai dziļāk iejustos situācijā, ziniet - tās pavērtās durvis ir uz labierīcībām. Katru reizi, kad jāapmeklē ķemertiņš, jāpārvar šķēršļu josla. Vienīgā cerība, ka tas zināmā mērā uzlabos mūsu fizisko formu :)
Nu ir sekojis nākamais interjera uzlabojums - visapkārt kaķu kokam ir saklāti suņu paklājiņi un lupatdeķis kā nodrošinājums gadījumam "ja nu...". Jo tie mazie špicbuki rāpjas kā dulli - vēl nav apgūts vien pats pēdējais stāvs (un arī, šķiet, tikai tāpēc, ka tur tikai divas nelielas guļvietiņas - garlaicība!).






Kā redzams pēdējā bildē, kaķu koks ir labs ne tikai kāpelēšanai, bet arī gulēšanai. Otra mīļākā vieta ir suņu būris, bet tur ir tumšs un bilžu nav.




Kamēr kaķi kokā, zem koka privātā apsardze sargpostenī atļaujas nedaudz iesnausties.


Nuja - jāizmanto katrs brītiņš, kad neviens neauļo virsū, nelec pa gaisu un nekož ķepās :)










P.S. Fotografēšanas laikā neviens suns, vadi, aizkari vai citas lietas nav cietuši.
Lai neliktos, ka Nīnai bērni pilnīgi mežoņi, ielieku arī dažas eņģeļbildītes :)







Kā redzams, tad Juksars īpaši enģelīgs kļūst, kad viņu velk uz miegu :)
Ja jau par Juksaru, tad - es esmu ĻOTI priecīga, ka viņam jau kopš paša sākuma ir SAVAS mājas un SAVA saimniece. Jo viņam ir arī RAKSTURS un EGO. :) Tas būs viens kārtīgs runcis visās savās izpausmēs. Uz māsiņu fona Juksars ir vienkārši milzīgs. Un pat ne tik ļoti augumā (kaut gan arī tajā), bet tai piepildījumā - viņš ir smags, masīviem kauliem. Un pašapzinīgs... Ai, cik Juksars ir pašapzinīgs! Viņš pilnīgi noteikti uzskata māsas par kaut ko stipri nenozīmīgāku kā viņš pats. Un ne tikai māsas. Mačo iemiesojums! Kad skatos uz Juksaru un viņa gaitu, izdarībām utt., neviļus nāk prātā Stenlijs Kovaļskis no T.Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Nu un jūs jau paši saprotat - Uffe un Stenlijs Kovaļskis vienās mājās? Nē, tā nebūtu laba doma. :)
Žēl, ka neprotu filmēt video - tas ir ko vērts, redzēt, kā Juksars vispirms ar ķepu mēģina aizgrūst māsas prom no šķīvīša (nepārtraucot ēšanu, protams) un, kad tas neizdodas, sāk rūkt, skaļi un dusmīgi kā suns.
Bet ar visu savu milzu pašapziņu Juksars ir burvīgs, komunikabls kaķis - kad viņu glauda, murrāšana ir tāda, ka istabai logi trīc. Un tik aizkustinoši vērot kā RUNCIS pārvēršas par mazu kaķabērnu, kam vēl joprojām tik ļoti gribas savu mammīti. Un pieniņu. :)


Un, kad puncis pilns, kājeles nekur tālu vairs nenes, turpat blakus Sīmanis pievarējis :)



Ja uzmanīgi ieskatīsieties bildēs, ievērosiet, ka kaķēnu acis maina krāsu - mazuļu zilās, miglainās ačteles ir pazudušas. Šobrīd acis ir interesantā, nesen pļauta siena krāsā. Kādas tās būs vēlāk? Kas to lai zina. Varbūt kā Nīnai. Varbūt kā kaut kur Skrīveru upmalas plašumos klīstošajiem nezināmajiem papučiem. Tad jau manīs. Bet viens gan ir skaidrs - acis būs skaistas :)
Citas pārmaiņas bildēs redzēt nevar, bet tāpēc tās nav mazāk svarīgas - nu jau ilgāku laiku kaķēni savas darīšanas kārto TIKAI kastē. Ne reizi šmuce nav sanākusi arī dzīvojamā istabā vai virtuvē, neraugoties uz to, ka tādiem maziņiem knipucīšiem atcerēties aizskriet līdz savai kastei citā istabā ir tikpat kā veikt braucienu apkārt pasaulei :) Droši vien arī pašiem kaķēniem liekas, ka viņi ar šo var lepoties. Piemēram, Čorvena ir tādās domās, ka satriecošais fakts "Čorvena pačurāja" ir jāzina visiem, un katru reizi pirms čurāšanas par to paziņo ar skaļu ņaudienu. Ja būtu viņas varā, droši vien tiktu iedarbinātas sirēnas visā valstī. :)
P.S. Mans mīļais vīrs izlēma, ka nav ko vilkt garumā, un veselu mēnesi ātrāk apsveica mani dzimšanas dienā :) Tagad man atkal ir fotoaparāts! Kas noteikti ir jūtams pēc bildēm piebāztā ieraksta :D