Kā tas viss sākās...

Tā kā ideja par blogu radās jau pēc Nīnas mazuļu ierašanās pasaulē, tad daži pirmie ieraksti būs tā, teikt, post factum, ne atbilstoši ieraksta tapšanas datumam. Bet tas taču netraucē, vai ne?
Tātad, par Nīnu (kas tai laikā vēl nemaz nebija Nīna) es pirmo reizi izdzirdēju janvāra vidū, kad atskanēja zvans un mamma jautāja man pēc padoma. Ko iesākt? Pēkšņi, kā no zila gaisa mammas pagalmā uzradusies kaķenīte. Kas viņa tāda, no kurienes - ne mazākās jausmas. Taču raizes darīja tas, ka ārā tai laikā valdīja -30*C sals... Dažādu apstākļu dēļ istabā paņemt mamma kaķīti nevarēja, bet sarunājām, ka kaķis dabūs daudz barības, kas palīdzētu pārciest salu. Piedevām mamma mēģināja izveidot kaut ko līdzīgu kaķu mājiņai no veca paklāja gabala, taču kaķis ēdienu ar pateicību pieņēma, bet mājiņu izbrāķēja. Mums vēl līdz šodienai nav zināms, kur Nīna pārlaida trako aukstumu... Visticamāk - kādā kaimiņu šķūnītī.
Sals beidzās, bet kaķis palika... Kļuva skaidrs, ka jādomā, ko iesākt tālāk. Varbūt mammai kaķi paturēt? Nē, viņas vecais suns Markuss tai laikā bija ļoti slims un negribējās viņu satraukt ar pieradināšanu pie sveša kaķa. Turklāt mammai bija pilnas rokas darba, lai koptu Markusu un atvieglotu viņa pēdējās dienas (jā, diemžēl...). Kaķim nepietika ne spēka, ne laika. Tik vien kā saglabājās status quo, kad mamma turpināja kaķi barot 2x dienā. Apjautājos, vai kāds nevēlas sev laukos kaķīti. Neviens nevēlējās vis. Bet kamēr domājām un spriedām, laiks gāja. Kad kaķene uz dažām dienām nozuda upmalas krūmos ar dažiem vietējiem donžuāniem un pat nenāca paēst, kļuva skaidrs, ka jārīkojas ātri, ja negribam pēc pāris mēnešiem mammai uz mājas lieveņa piegādātu kaķēnu metienu.
9.martā kāpu mašīnā un braucu pēc kaķa, kuru nebiju ne reizi redzējusi. Sākotnējā doma bija tāda, ka es kaķi sakopju (attārpošana, vakcīnas, sterilizācija utt., utml.) un sameklēju viņam mājas. Realitātē pietika ar pirmo tikšanās minūti, lai es saprastu - nekādas mājas netiks meklētas, jo kaķis paliks pie manis. :) Nu paskatieties paši, vai ko TĀDU var atdot citiem?

Klīnikā jau bija sarunāta vieta uz karantīnas laiku (man tomēr pilna māja zvēru, kā jau tika minēts + Uffe vēl tikai kaķēns), bet izrādījās, ka kaķene izskatās gluži vesela un piedevām klīnikā tikko bija atvests galīgi slims un nopuņķojies kaķītis no ielas. Nolēmu neatstāt kaķi klīnikā, bet ņemt uzreiz mājās.
Pirmā nakts drošības dēļ tika pavadīta šādi, t.i. no suņiem aizlienētā būrī:

Nu un tālāk vairs neizplūdīšu garos aprakstos, vien pateikšu, ka Nīna (nu jau Nīna :)) nodemonstrēja savu absolūti fantastisko temperamentu un jau nākošajās divās dienās sapazinās ar suņiem un iejutās viņu kompānijā tā, it kā visu mūžu būtu pie mums dzīvojusi un tikai uz laiku bijusi prom. MŪSU Nīna :)

Ak, jā... kāds nebija vis TIK apmierināts. Uffe... Nabaga Uffe bija pārliecināts, ka TAS nav kaķis (un nav jau brīnums - salīdziniet slaido, garo orientāli, kas Uffesprāt ir normāls kaķis, ar Nīnu, kam viss ir apaļīgs, ieskaitot acis un strupo purniņu :) Uffe šņāca un spļaudījās un nenāca Nīnai tuvumā vairākas dienas. Bet jūs jau ziniet - laiks dziedē visu ;)